Novecošanas procesu neizraisa viens atsevišķs faktors, bet gan sarežģīta, pakāpeniski uzkrāta šūnu un molekulāro izmaiņu mijiedarbība. Šīs izmaiņas bieži tiek apzīmētas kā “novecošanas virzītājspēki”, un tie ir galvenie ar vecumu saistītās ādas struktūras un funkcionalitātes pasliktināšanās cēloņi.
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka kosmētikas līdzekļi galvenokārt iedarbojas uz integratīvajām novecošanās pazīmēm, piemēram, mikrobioma disbiozi un iekaisumu, tās mazinot, bet nereti diemžēl arī pastiprinot, piemēram, traucējot starpšūnu komunikāciju. Tomēr arvien biežāk, pateicoties kosmētikas aktīvo vielu penetrācijas uzlabošanai, rodas iespējas ietekmēt arī antagonistiskās novecošanas pazīmes.
Mūsdienās īpaša uzmanība tiek pievērsta aktīvajām vielām, kas spēj iedarboties uz dziļākiem novecošanas mehānismiem, tostarp:
• mazināt epiģenētiskās izmaiņas,
• uzlabot proteostāzi un aktivēt autofāgiju,
• optimizēt mitohondriju darbību,
• samazināt šūnu senescenci,
• regulēt nutrient-sensing mehānismus, piemēram, nodrošinot atbilstošu cukuru balansu formulācijā vai izmantojot neiroaktīvas vielas.
Šī jaunā pieeja palīdz izskaidrot, kāpēc daļa tirgū pieejamās kosmētikas nesniedz ilgtermiņa efektus, kamēr citas formulas spēj būtiski ietekmēt ādas novecošanās dinamiku.
